Daži masu mediji kļūdaini informēja, ka MŪSU ZEMES sarakstu ir iesniedzis policists Arnis KADIĶIS, bet focus.lv pat bija ievietots šī bijušā policijas priekšnieka portrets formastērpā.
Palūdzām „MŪSU ZEMES” Arni KADIĶI pastāstīt, kā viņus atšķirt un kā atpazīt īsto kandidātu, „nepieradinātu” juristu, kas atklāti runā par tiesiskās kārtības problēmām un sauc lietas īstajos vārdos.
Ar jokainiem pārpratumiem mums nācās sastapties arī iepriekš, kad bijām publiskas personas, par kurām rakstīja presē – 90.gadu vidū abi balotējāmies Liepājas domes vēlēšanās, un kad es ieguvu deputāta mandātu, policijas priekšnieka sieva saņēma no paziņām apsveikumus par vīra it kā panākumiem politikā, savukārt, manu sievu viens otrs apsveica, kad mans vārda un uzvārda brālis saņēma paaugstinājumu dienestā. Jā, mums ir spēcīgs vārds, īpaši apvienojumā ar uzvārdu, bet diemžēl, parasti bijām barikāžu pretējās pusēs. Tā piemēram, pirms dažiem gadiem 16.martā policijas priekšnieks A.Kadiķis personīgi uz ielas izprovocēja diskusiju ar G.Landmani, ko izmantoja, lai apvainotu Guntaru huligānismā, atņemtu tam valsts karogu un uz diennakti ievietotu viņu kamerā.
Man kā G.Landmaņa juristam, lai pierādītu šīs patvaļīgās izrīkošanās nelikumību, nācās aiziet līdz pat Augstākajai tiesai. Pirms tiesu sēdēm, piefiksējot, kas ir ieradušies, tiesu sekretārēm parasti nācās pārjautāt, - kurš Arnis Kadiķis tad es esmu – policijas vai nepamatoti sodītā pārstāvis.
Tev ne vienreiz vien izdevies uzvaru panākt tikai Augstākajā tiesā. Kas ir pamatā pirmo divu tiesas instanču nepareiziem spriedumiem – kļūdīšanās vai apzināta rīcība?
Agrāk tiesas vispār nebaidījās pasmieties par elementāru tiesiskumu un demonstrēt savu koruptīvo saistību, piemēram, ar pašvaldību. Tā jau Seska laika sākumos Sociālās palīdzības centra darbinieki piekopa visādas nelikumības, piemēram, kādas jaunas māmiņas lūgumu pēc pabalsta nevis noraidīja (tad to varētu vismaz aptrīdēt), bet vispār pat atteicās to pieņemt. Centos novērst šo elementāro cilvēka tiesību pārkāpumu, bet to par likumīgu atzina gan Liepājas tiesa, gan Kurzemes apgabaltiesa. Pēdējās spriedumu atcēla Augstākā tiesa un apgabaltiesai bija jāspriež atkārtoti, bet nu jau taisnīgi. Īpatni, ka domes advokāte aizrautīgi turpināja censties pierādīt, ka šāda patvaļa ir likumīga. Ar šo advokāti man nācās sastapties arī citās tiesu prāvās, piemēram, aizstāvot īrnieku tiesības pret namīpašnieku patvaļu, - viņa parasti ir klāt tur, kur var saost mazaizsargāta cilvēka asinis. Visai komiski, ka šī advokāte ilgus gadus bija domes deputāte, reprezentējot partiju, kura tika radīta darba tautas un „mazā cilvēka” interešu aizstāvībai– LSDSP.
Tagad šie viltvārži ir noslaucīti no politiskās skatuves, taču bēdīgi, ka Latvijā vispār nav reāla sociāldemokrātiska spēka, jo cilvēki, kas patiesi iestājas par sociālo taisnīgumu, vēl taču ir, starp tiem arī es. Tādējādi MŪSU ZEME Liepājā zināmā mērā aizpildīs arī šo politisko nišu.
Vai tagad mūsu tiesu sistēmā, ko cilvēki parasti uzskata par neuzticamu, jūtami kādi uzlabojumi?
Šobrīd situāciju visai savdabīgi ietekmē Augstākā tiesa. Tikko panācu, ka tā atcēla apgabaltiesas spriedumu, ar kuru bija noraidīta kādas Kuldīgas novada skolas direktora prasība piedzīt zaudējumus, kas viņam radās, esot nepamatoti atstādinātam no darba. Kuldīgas tiesa bija prasību apmierinājusi, bet apgabaltiesa apelācijas kārtībā uztaisīja nelikumīgu spriedumu. Taču apgabaltiesas tiesneses to izdarīja, nevis kļūdoties vai aiz kāda ļaunuma, bet gan tādēļ, ka viņām bija pamats baidīties, ka tiesisku spriedumu Augstākā tiesa atcels, tāpat kā tā bija atcēlusi citu apgabaltiesas likumīgu spriedumu, ar kuru šis pats direktors tika atjaunots amatā. Viņš bija kritis nežēlastībā, jo atteicās piedalīties Kuldīgas rajona vadības shēmās, un represijas pret nepaklausīgo direktoru uzsāka tautpartijietis E.Zalāns, kas tolaik bija rajona padomes priekšsēdētājs, - direktors sešreiz tika nelikumīgi atstādināts no darba (vairāk kā 2 gadu garumā), līdz beidzot arī atlaists. Atceļot apgabaltiesas likumīgo spriedumu par atjaunošanu amatā, Augstākās tiesas senatori piespieda apgabaltiesu, skatot lietu no jauna, taisīt nelikumīgu spriedumu un pamatot to ar dokumentu, kāds vispār neeksistē (!) – Izglītības ministrijas pieprasījums atlaist direktoru. Tāda, diemžēl, ir senatoru vara, kas balstīta uz nepārsūdzāmības un nesodāmības apziņu, un to viņi izmanto, šajā gadījumā demonstrēdami nožēlojamu „ģedovščinu” pret apgabaltiesu. Minētais gadījums nav vienīgais, kad senatori atceļ likumīgu apgabaltiesas spriedumu, – lai „signalizētu”, ka prettiesisku spriedumu ir nācies taisīt pēc Augstākās tiesas spiediena, apgabaltiesa tajā parasti ieraksta kādu nepārspējami smieklīgu argumentu.
Tu esi uzvarējis arī lietu pret Latviju Eiropas Cilvēktiesību tiesā, varbūt Strasbūra var ko līdzēt, lai mūsu zemē tiktu ievērotas cilvēka tiesības uz taisnīgu tiesu?
Eiropas Cilvēktiesību tiesas tiesnešus juristi nereti dēvē par "Strasbūras impotentiem”,– tās retās lietas, kuras tur tomēr izskata pēc būtības tagad, ir par notikumiem 2000.–2007.gadā. Kā zināms, nokavēts taisnīgums vairs nav taisnīgums, bez tam lielākoties tās ir lietas par padomju oficieru ģimeņu tiesību pārkāpumiem un ieslodzīto sliktajiem apstākļiem cietumos. Arī manā lietā Strasbūras tiesneši atrada ieganstu, lai nevērtētu Liepājas tiesnese Jansones izdarīto lēmuma viltojumu un citus būtiskus apstākļus, bet kompensāciju man piesprieda tikai sakarā ar necilvēciskajiem apstākļiem Liepājas policijas kamerā, kur tiku ievietots uz 15 diennaktīm. Arī vēlāk šī tiesnese tika pieķerta tiesas nolēmuma viltojumā, ko viņa attaisnoja ar situāciju, ka šai tobrīd esot „uznācis melnais”. Un tāda tiesnese pat turpina lasīt lekcijas studentiem.
Cilvēkus, kas lūdz man sagatavot sūdzību Strasbūrai, es parasti cenšos no tā atrunāt, jo šī institūcija ir domāta „tvaika nolaišanai”, cilvēku turēšanai naivās cerībās, lai tad pēc 2–3 gadiem atsūtītu tiem nolēmumu, ka sūdzība ir atzīta par nepieņemamu, un pat nenorāda, kas tad ir šīs „nepieņemamības” pamats. Bet tiesības uz taisnīgu tiesu skaitās ievērotas tikai tādēļ vien, ka lieta ir skatīta visās Latvijas tiesu instancēs,- lai arī cik nelikumīgs būtu Augstākās tiesas Senāta spriedums, Strasbūra uzskata, ka senatori ir nekļūdīgi un neuzpērkami. Kā jau minēju, tie pat var spriedumu pamatot ar safantazētu dokumentu, – un nekāda Strasbūra te palīdzēt i nedomā!
Vai Latvijas Tiesībsargs palīdzēja novērst Liepājas domes noteikumos paredzēto diskrimināciju pret trūcīgajām personām?
Liepājas domnieki ir izdomājuši „asprātīgus” paņēmienus kā panākt trūcīgo skaita samazinājumu, piemēram, saistošajos noteikumos paredzot, ka, lai arī cik nabadzīga reāli ir persona, tā tomēr nav atzīstama par trūcīgu, ja ir kādu preci iegādājusies uz kredīta. Lai šī nejēdzība ātrāk tiktu novērsta, izdomāju palūgt LR Tiesībsargu nodemonstrēt savas spējas un spēku. Domes juristi gan pasmējās, ka Tiesībsarga ieteikumus tiem nemaz neesot jārespektē. Tiesībsargs pagājušā gada jūlijā ierosināja pārbaudes lietu, tad it kā ierebežoto resursu dēļ noteica tās izskatīšanai 9 mēnešu termiņu, un tikai šomēnes saņēmu atbildi, ka viss ir pareizi, proti, ja persona ir spējusi nopirkt, piemēram, lētu veļasmašīnu, samaksājot tās cenu, teiksim, 60,- Ls, uzreiz, tad šī persona ir maznodrošināta, toties, ja persona par šo veļasmašīnu maksās 6 mēnešus pa 10,- Ls , tād tā vairs neesot maznodrošināta, jo esot ...pasliktinājusi savu esošo situāciju, – nodibinājusi parādsaistības.
Tiešām necerēju, ka Tiesībsargs tik atklāti nodemonstrēs, ka ir vienkārši „šestjorka”,– citu izskaidrojumu šeit nesaskatu. Minētās nejēdzības izlabošanai ir arī citi ceļi – administratīvā tiesa, bet tas ir ilgstošs process, vai arī Satversmes tiesa: nesen man, vēršoties tur, izdevās panākt, ka Saeima veica izmaiņas Izglītības likumā.
Tā nu visādi man iet, cenšoties uzlabot tiesisko kārtību mūsu zemē un mūsu pilsētā. Šādas aktivitātes es turpināšu, un varēšu vēl nopietnāk palīdzēt liepājniekiem, ja tie uzticēs man domes deputāta mandātu. Kopīgi tad veiksmīgāk pāraudzināsim dažāda ranga „činavniekus”.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru